Par lagūnu un rifu salu valsti Maurīciju, kas piedāvā plašas atpūtas iespējas brīvā dabā, raibu pasaules virtuvju klāstu un citviet nenotveramu atmosfēru stāsta uzņēmuma “Vanilla Travel” vadītāja Inga Kavaca.
Indijas okeāna apskalotā Maurīcija ir īpaša – šī sala apmeklētājiem palēnām atklāj gan dabas bagātības, gan pilsētiņu un mazo ciematu burvību, turklāt aizraujošu to padara arī raibais kultūru “kokteilis”, interesantā vēsture un ievērības cienīgie apskates objekti. Maurīcija jābauda nesteidzoties un ar cieņu: tās iedzīvotāji, kuri viesus uzņem laipni, acīmredzami dzīvo savu dzīvi, kuras ritmam nākas pielāgoties – un tieši tā var izbaudīt salas patieso atmosfēru.
Skaistums, kas atklājas palēnām
Maurīcija nav bagāta sala – tās iedzīvotāji dzīvo pieticīgi, un ārpus atbilstoši Eiropas viesu standartiem atbilstošajām viesnīcām sastopama reālā dzīve, tāda, kāda tā ir. Lai gan Maurīcijā nevar sagaidīt, ka apkārtne būs ļoti glīta un moderna, tā tomēr būtiski atšķiras no daudzām citām tūristu iecienītām Āzijas valstīm – vide ir tīra un sakopta. Kontrasts starp viesnīcām un apkārtējo vidi ir visai krass; arī ceļi Maurīcijā ir šauri un vāji apgaismoti, tāpēc vakaros pēc tumsas iestāšanās jābrauc īpaši uzmanīgi – iedzīvotāji mēdz pārvietoties pa ceļiem kājām. Taču ceļi ir labi uzturēti, tāpēc droši iespējams izīrēt auto, ar kuru pārvietoties pa salu.
Tāpat Maurīcijas daba savu mežonīgo skaistumu atbraucējiem atklāj palēnām. Salas raksturs uzreiz rokā nedodas – šī nav vide, kurā ceļotāju acumirklī pārņems “wow” efekts. Vienkāršība un pieticīgums veido pirmo iespaidu mirklī, kad izej ārpus viesnīcas sienām, un salas patiesā burvība atklāsies soli pa solim. Jāņem vērā, ka ārpus viesnīcām nav izveidota tūristiem nereti ierastā infrastruktūra – restorāni, veikali, krodziņi… Mazā pilsētiņa, visdrīzāk, ir 5-10 kilometru attālumā no apmešanās vietas, tāpēc, izvēloties viesnīcu, ir svarīgi ņemt vērā, ka ikdienas dzīve un atpūta lielākoties notiek pludmales teritorijā.
Maurīcijas kultūra vēstures šķērsgriezumā
Maurīcija ilgstoši bija holandiešu, un pēcāk arī francūžu un britu pakļautībā, un valsts neatkarību ieguva 1968. gadā. Taču, pretēji kolonizētajām teritorijām, salas iedzīvotājiem nepiemīt nekas no vēsturiski kolonizēto vietējo pazemīgās attieksmes, saskaroties ar atbraucējiem no Rietumiem. Maurīcijā nākas pielāgoties vietējam dzīves ritmam un apstākļiem – taču tieši šī labprātīgā pielāgošanās ļauj salu un tās krāšņo kultūrvidi izbaudīt visā tās krāšņumā.
Piemēram, veikaliem un kafejnīcām nav tūristu vakara un naksnīgajiem ieradumiem pielāgotu darba laiku – visas iestādes, izņemot vienu lielveikalu, kurš ir atvērts līdz 20:00, vakarā ir aizvērtas. Iepirkšanās un ballītes nav Maurīcijas “stiprās puses” – uz šejieni drīzāk tomēr vērts doties “ķert” īsteno tropiskas dabas izjūtu.
Pat apmeklējot vislielāko Maurīcijas kūrortu svētdienā nācās secināt, ka atvērti ir tikai divi bāri un viens indiešu restorāns, kurā, turklāt, bija sapulcējušies vietējie, kuri tikko bija apmeklējuši kristīgo dievkalpojumu baznīcā. Vietējie iedzīvotāji gan ir ļoti viesmīlīgi un draudzīgi – viņiem pavisam noteikti nav aizspriedumu pret salas viesiem, taču viss noris pēc viņu noteikumiem un ierastā dzīves ritma: tūristiem ierodoties, nekas nemainās.
Vēsturiski dažādo etnisko piederību un valstu pārstāvju izveidotā krāšņā kultūrvide Maurīcijā joprojām ir nezūdošs salas mantojums – liela daļa iedzīvotāju runā franču un angļu valodā, kas piesaista arī šo valstu tūristus, taču daudz atbraucēju nāk arī no Dienvidāfrikas, Korejas, Japānas un AAE. Bagātīgu kultūras pieredzi Maurīcijā tādējādi var gūt gan no vietējiem iedzīvotājiem, gan salas apmeklētājiem.
Ko sagaidīt no Maurīcijas virtuves?
Ārpus viesnīcu sienām restorānos dominē indiešu virtuve, kamēr jau iepriekš minētajā ķīniešu kvartālā, protams, pieejama autentiska ķīniešu virtuve. Izcilu franču virtuvi var nobaudīt labākajā Grand Baie atrodamajā restorānā “Le Bask”, savukārt itāļu, franču un Vidusjūras virtuvi – turpat esošajā restorānā “Sauterelle”. Bet, ja vēlies ēst kā vietējie, vienkāršs, bet kvalitatīvs restorāns, kas piedāvā Āzijas virtuves ēdienus, ir “Ti Kouloir”.
Uzreiz jāsaka, ka tiem ceļotājiem, kuriem indiešu virtuve neiet pie sirds, ārpus viesnīcas paēst būs visai sarežģīti. Viesnīcās, protams, pieejama moderna kontinentālā virtuve, un viesu apkalpošanā tiek ņemtas vērā rietumu tendences.
Apmeklēšanas vērts noteikti ir Maurīcijas galvaspilsētas Portluī (Port Louis) tirgus, kur var patiesi novērtēt salā pieejamo produktu un augļu daudzveidību, kā arī nogaršot Maurīcijas “ielu ēdienu” jeb street food. Portluī atrodas arī kolorīts ķīniešu rajons, kuru var gan izstaigāt, gan nobaudīt autentisku ķīniešu virtuvi kādā no vietējo restorāniem.
Ko apmeklēt Maurīcijā?
Portluī ir Maurīcijas modernā galvaspilsēta, kurā atrodas liela kruīzu un tirdzniecības osta, kā arī galvenie salas iepirkšanās centri, bet par salas centrālo tūrisma galamērķi ir kļuvis Grand Baie, kas pirms 20 gadiem bija vien neliels zvejnieku ciematiņš. No Grand Baie ostas var doties izbraucienos uz mazajām saliņām salas ziemeļu krasta tuvumā, un izbaudīt vakara dzīvi, kas citviet salā, kur pēc tumsas iestāšanas viss norimstas, nav raksturīga. Grand Baie ir Maurīcijas arī vietējo iedzīvotāju iecienīta aktīvu vakaru pavadīšanas vieta, tāpēc reizē ar izklaidēm tur iespējams izbaudīt arī vietējo kolorītu.
Viesojoties Maurīcijā noteikti vērts apmeklēt Pamplemuses botānisko dārzu, ar kuru salas iedzīvotāji ļoti lepojas. Dārzs atrodas 11 km uz ziemeļrietumiem no Portluī, un tā pirmsākumi meklējami tālajā 1767. gadā. 37 hektāru plašajā teritorijā atrodamas vairāk nekā 500 augu sugas no visas pasaules, un botāniskajam dārzam ir dažādas tematiskās zonas.
Maurīcijā ir arī daudz krāšņu dabas parku, piemēram, The Seven Coloured Earths of Chamarel – 8,7 hektārus plašs dabas parks salas dienvidu daļā, kas Maurīcijas vulkāniskās izcelsmes dēļ ir īpašs ar septiņu krāsu kāpām, un 90 metrus augsto Chamarel ūdenskritumu. Tāpat apskates vērts ir La Vanille dabas parks, kas faktiski ir zooloģiskais dārzs, kur iespējams apskatīt lielos Seišeļu salas bruņurupučus un Maurīcijas daudzās putnus sugas.
Dabas vēstures muzejā, savukārt iespējams apskatīt nu jau dabā izzudušā putniņa Dodo skeletu. Dodo ir iemīļots Maurīcijas simbols – milzīgs, metru garš un nekur citur pasaulē nezināmas sugas pārstāvis, kura attāls radinieks ir vienīgi Āzijas balodis. Dodo svēra aptuveni 20 kilogramus, un tie Maurīcijā dzīvoja miljoniem gadu, adaptējoties dzīvei izolētajā salā un mazo spārniņu dēļ tā arī nekad neiegūstot spēju lidot. Plēsoņām Dodo bija lielisks mērķis, turklāt, stāsta, ka tā gaļa esot bijusi varen garda. Pirms holandiešu ierašanās 1598. gadā Dodo dzīve bija droša, tāpēc cilvēkus tie sagaidīja ar bērnišķīgu nevainību, nebaidoties tiem tuvoties. Taču, Dodo bija pamats bīties ne tikai no atbraucējiem, kuri labprāt mielojās ar tā gaļu, bet arī no dažādajiem dzīvniekiem, kurus tie atveda sev līdzi. Pēdējais Dodo Maurīcijā redzēts 1688. gadā, bet par izzušanas gadu pasludināts 1693. gads.
Īpašs ir arī Maurīcijas cukurniedru pārstrādei un vēsturei veltītais muzejs L’Aventure du Sucre. Tā bagātīgā ekspozīcija ļauj ne tikai uzzināt vairāk par aizraujošajiem cukura pārstrādes procesiem, bet arī gūt dziļāku izpratni par Maurīcijas koloniālo vēsturi. Apmeklētājiem ir iespēja arī degustēt dažādus cukura un ruma veidus – sala ir slavena arī ar savu cukurniedru rumu, kurš pieejams arī ar augļu un vietējās kafijas aromātu. Blakus iepriekš minētajam The Seven Coloured Earths of Chamarel parkam atrodas otra pazīstamākā Maurīcijas ruma darītava Rhumerie de Chamarel, kur iespējams baudīt gan rumu, gan arī apmeklēt lielisku restorānu.
Salā ir arī daudz hinduistu tempļu un lielisku pastaigu un trekinga vietu dažādās grūtības pakāpēs. Maurīcija ir visai neliela – gandrīz ikvienu no ceļotājus interesējošiem galamērķiem iespējams sasniegt ne vairāk kā vienas vai pusotras stundas laikā, un tas ļauj savas dienas Maurīcijā ērti sadalīt: pusi dienas atpūsties pie okeāna un otru pavadīt, apmeklējot kādu no izvēlētajiem apskates objektiem salas vidienē.
Kad braukt uz Maurīciju un kur apmesties?
Lai gan tūrisma ceļvežos mēdz rakstīt, ka Maurīcijā sezonalitātei ir nozīme, praksē apmeklēt to komfortabli var teju visu gadu. Ir posmi, kad salā vietām ir vējaināks, bet tas patiesībā pat ir diezgan patīkami – īpaši izteikti karstā laikā. Tropisko lietu periods Maurīcijā ir īss – musonu lietus izteiktāk līst februārī un martā, taču laika periodā no aprīļa līdz februārim uz Maurīciju var doties droši. Karstākā un mitrākā posmā būs īpaši patīkami pavadīt laiku pie okeāna un baudīt tā atpūtu okeāna tuvumā esošajās viesnīcās.
Pie pludmales esošās viesnīcas sniedz priekšrocību okeānu sasniegt jebkurā brīdī, netērējot laiku nokļūšanai līdz tam. Pludmales viesnīcām raksturīgi arī lieli numuri un plašas vannasistabas, kurās nereti pieejamas ārtelpu dušas.
Salā ir arī sabiedriskās pludmales, kuras ir sakoptas un tiek uzturētas labā kārtībā – tās iespējams izmantot tad, ja apmetas viesnīcā, kas ir tālāk no pludmales. Taču jāņem vērā, ka šīm pludmalēm ir salīdzinoši mazas teritorijas, un tās vienlaikus apmeklē ļoti daudz cilvēku, turklāt, līdz pludmalei parasti jābrauc ar visai pārpildītu nelielu autobusiņu. Sabiedriskajās pludmalēs ir viesnīcu viesiem paredzēti pludmales klubi, kurus apmeklējot, ir pieejami pludmales krēsli, dvieļu īre, pārģērbšanās vietas, dušas, restorāns un kafejnīca.
Viss atkarīgs no iecerēm: ja Maurīciju apmeklē, galvenokārt, lai izbaudītu atpūtu tropiskajā pludmalē, ērtāka būs apmešanās kādā no pludmales viesnīcām, taču, ja vēlies apmeklēt pēc iespējas vairāk apskates objektu un dzīvot aktīvāku dzīvi, uz pludmali reizēm aizbraucot ar busiņu, pilsētas viesnīcas būs pašā laikā.
Ja arī Tu vēlies doties īpaši Tev izplānotā un Tavām vēlmēm un vajadzībām pielāgotā ceļojumā uz Maurīciju, piesakies ceļojumu konsultācijai šeit!
